demensus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of dēmētior.
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēmēnsus | dēmēnsa | dēmēnsum | dēmēnsī | dēmēnsae | dēmēnsa | |
| Genitive | dēmēnsī | dēmēnsae | dēmēnsī | dēmēnsōrum | dēmēnsārum | dēmēnsōrum | |
| Dative | dēmēnsō | dēmēnsō | dēmēnsīs | ||||
| Accusative | dēmēnsum | dēmēnsam | dēmēnsum | dēmēnsōs | dēmēnsās | dēmēnsa | |
| Ablative | dēmēnsō | dēmēnsā | dēmēnsō | dēmēnsīs | |||
| Vocative | dēmēnse | dēmēnsa | dēmēnsum | dēmēnsī | dēmēnsae | dēmēnsa | |
References
- “demensus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “demensus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- demensus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.